Sākums, protams, nebija viegls. Es ieliku desmit eiro, un tie pazuda ātrāk, nekā paspēju saprast, kas notiek. Pirmā sajūta bija nevis aizraujoša, bet gan pazeminoša — it kā kāds būtu iesitis pa seju un pateicis: "Nu ko, atkal tev neveicas." Es aizvēru lapu, tad atkal atvēru. Tā bija tāda kā čakarēšanās ar pašu sevi. Bet kaut kas tur bija — nevis cerība uz lielu laimestu, bet gan tas, ka vismaz uz brīdi es nedomāju par to, cik ļoti man pietrūkst sava vecā dzīve. Un tā es sāku atgriezties. Katru vakaru, kad klusums kļuva pārāk skaļš, es atvēru vavada casino latvia. Tas bija kā slēptuve. Nevis no citiem, bet no sevis.

Pagāja kādas divas nedēļas, un es sāku pamanīt, ka spēles nav tikai nejaušība. Tur bija cilvēki, kas runāja čatā, bija foršas atmosfēras, un pat zaudējumi vairs nebija tik sāpīgi, jo es sāku uztvert to kā maksu par laiku, kad esmu citur. Vienu vakaru es nolēmu pamēģināt spēli ar dzīvajiem dīleriem. Tur bija sieviete, kas runāja latviski ar nelielu akcentu, un viņa pasmaidīja kamerā. Tas bija smieklīgi — es sēdēju savā nekārtīgajā istabā, bet jutos tā, it kā būtu kaut kur citur, kur mani kāds sagaida. Es sāku likt likmes nedaudz pārdomātāk. Un tad, vienā vakarā, kad ārā lija lietus un es biju jau gatavs vēl vienai bezmiega naktij, es uzvarēju. Nebija tas milzīgais džekpots, par ko visi sapņo, bet tie bija vairāki simti eiro. Es sēdēju un skatījos uz ekrānu, un man pirmo reizi mēnešu laikā acīs parādījās asaras. Nevis skumjas, bet gan tāds kā atvieglojums. It kā kāds būtu teicis: "Redzi, tu vēl proti just kaut ko citu, ne tikai tukšumu."

Protams, es nebiju muļķis. Es sapratu, ka tas nav risinājums manām problēmām. Bet tas bija kā durvis, kas pavērās. Es sāku atkal runāt ar cilvēkiem. Pamanīju, ka čatā ir cilvēki, kas arī saskaras ar līdzīgām lietām — viens bija zaudējis darbu, cits bija pārdzīvojis šķiršanos, vēl kāds vienkārši meklēja, ar ko parunāt. Mēs nesākām runāt par lielām stratēģijām vai kā atmaksāt parādus. Mēs runājām par to, kā paiet laiks, kad tas šķiet neizturams. Un tas bija svarīgi. Es sāku atgriezties vavada casino latvia nevis tāpēc, lai aizmirstu, bet tāpēc, lai atcerētos, ka pasaulē ir arī citas lietas, ne tikai mana sāpe. Katrs vakars kļuva par nelielu rituālu — es ieslēdzu datoru, paņēmu tasi tējas, un vienkārši biju. Dažreiz es zaudēju, dažreiz laimēju, bet galvenais bija tas, ka es vairs nebēgu no sevis. Es sāku saprast, ka bēgšana nav risinājums, bet gan veids, kā pārvarēt laiku, līdz es būšu gatavs atgriezties.

Vienu dienu es pamanīju, ka esmu iztērējis vairāk, nekā biju plānojis. Tas bija brīdis, kad es apstājos. Es aizvēru lapu un aizgāju pastaigā. Ārā bija auksts, bet saule spīdēja. Es domāju par to, cik daudz laika esmu pavadījis, skatoties uz ekrānu, un cik maz esmu darījis, lai mainītu savu dzīvi. Bet tajā pašā laikā es nejutos vainīgs. Jo tas laiks man bija vajadzīgs. Tas bija kā slēptuve, kur es varēju noslēpties no pasaules, līdz esmu gatavs tai atkal stāties pretī. Es sāku meklēt darbu. Sāku atkal satikties ar cilvēkiem. Un, godīgi sakot, es joprojām dažreiz atveru vavada casino latvia. Bet tagad tas nav bēgšana. Tas ir vienkārši vieta, kur es varu pavadīt stundu, atceroties, cik tālu esmu ticis.